Eirozonas parādu krīze

Saturs

• Cēloņi
• Atrisinājums
• Līguma ietekme
• Sekas
• Kā krīze varēja izrādīties
• Kas bija uz spēles

Saskaņā ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas datiem eirozonas parādu krīze bija vislielākais drauds pasaulē 2011. gadā, un 2012. gadā viss tikai pasliktinājās. Krīze sākās 2009. gadā, kad pasaule pirmo reizi saprata, ka Grieķija var nepildīt savu parādu . Trīs gadu laikā tas pārauga Portugāles, Itālijas, Īrijas un Spānijas valsts parāda nepildīšanas potenciālā stāvoklī. Eiropas Savienība, kuru vada Vācija un Francija, centās atbalstīt šos locekļus. Viņi uzsāka glābšanu no Eiropas Centrālās bankas (ECB) un Starptautiskā Valūtas fonda, taču šie pasākumi daudziem netraucēja apšaubīt paša eiro dzīvotspēju.

Pēc tam, kad prezidents Tramps 2018. gada augustā draudēja dubultot tarifus alumīnija un tērauda importam no Turcijas, Turcijas liras vērtība samazinājās līdz rekordzemam līmenim, salīdzinot ar ASV dolāru atjaunojošajām bažām, ka Turcijas ekonomikas sliktā veselība var izraisīt vēl vienu krīzi šajā valstī. Daudzām Eiropas bankām pieder Turcijas aizdevēju daļas vai tās ir izsniegušas aizdevumus Turcijas uzņēmumiem. Lirai krītot, kļūst mazāk ticams, ka šie aizņēmēji var atļauties atmaksāt šos aizdevumus. Noklusējumi varētu nopietni ietekmēt Eiropas ekonomiku.

Cēloņi

Pirmkārt, netika piemēroti sodi valstīm, kuras pārkāpj parāda un IKP attiecību, ko noteica ES dibinātāji Māstrihtas kritēriji. Tas ir tāpēc, ka Francija un Vācija arī tērēja virs limita, un būtu liekulīgi sodīt citus, līdz viņi savāca savas mājas. Nevienā sankcijā nebija zobu, izņemot izraidīšanu no eirozonas - bargu sodu, kas vājinātu paša eiro varu. ES vēlējās stiprināt eiro varu.

Otrkārt, eirozonas valstis guva labumu no eiro spēka. Viņiem patika zemās procentu likmes un palielinātais investīciju kapitāls. Lielākā daļa šīs kapitāla plūsmas bija no Vācijas un Francijas uz dienvidu valstīm, un šī palielinātā likviditāte palielināja algas un cenas, padarot to eksportu mazāk konkurētspējīgu. Valstis, kuras lieto eiro, nevarēja darīt to, ko lielākā daļa valstu dara, lai atdzesētu inflāciju: paaugstināt procentu likmes vai izdrukāt mazāk valūtas. Recesijas laikā nodokļu ieņēmumi samazinājās, bet valsts izdevumi pieauga, lai apmaksātu bezdarbu un citus pabalstus.

Treškārt, taupības pasākumi palēnināja ekonomikas izaugsmi, jo bija pārāk ierobežojoši. Tie palielināja bezdarbu, samazināja patēriņa izdevumus un samazināja kreditēšanai nepieciešamo kapitālu. Grieķijas vēlētājiem apnika recesija un viņi slēdza Grieķijas valdību, piešķirot vienādu balsu skaitu partijai "bez taupības" Syriza. Jaunā valdība nevis aizgāja no eirozonas, bet strādāja, lai turpinātu taupību: ilgtermiņā taupības pasākumi atvieglos Grieķijas parādu krīzi.

Atrisinājums

2012. gada maijā Vācijas kanclere Angela Merkele izstrādāja 7 punktu plānu, kas bija pretrunā ar jaunievēlētā Francijas prezidenta Fransuā Olanda priekšlikumu izveidot eiroobligācijas. Viņš arī vēlējās samazināt taupības pasākumus un radīt vairāk ekonomikas stimulu. Merkeles plāns:

1. Lai palīdzētu uzņēmējdarbības uzsākšanai, palaidiet ātras palaišanas programmas
2. Atslābinieties pret nelikumīgu atlaišanu
3. Ieviest "mini darbus" ar zemākiem nodokļiem
4. Apvienojiet mācekļu praksi ar profesionālo izglītību, kas vērsta uz jauniešu bezdarbu
5. Izveidojiet īpašus līdzekļus un nodokļu atvieglojumus, lai privatizētu valsts uzņēmumus
6. Izveidojiet īpašas ekonomiskās zonas, piemēram, Ķīnā
7. Ieguldīt atjaunojamajā enerģijā

Merkele uzskatīja, ka tas palīdzēja integrēt Austrumvāciju, un redzēja, kā taupības pasākumi varētu palielināt visas eirozonas konkurētspēju. Septiņu punktu plāns sekoja starpvaldību līgumam, kas tika apstiprināts 2011. gada 9. decembrī, kur ES līderi vienojās izveidot fiskālo vienotību paralēli jau pastāvošajai monetārajai savienībai.

Līguma ietekme

Līgums izdarīja trīs lietas. Pirmkārt, tā izpildīja Māstrihtas līguma budžeta ierobežojumus. Otrkārt, tas mierināja aizdevējus, ka ES stāvēs aiz savu dalībvalstu suverēnā parāda. Treškārt, tas ļāva ES darboties kā integrētākai vienībai. Konkrēti, līgums radīs piecas izmaiņas:

1. Eirozonas dalībvalstis juridiski piešķirtu zināmas budžeta pilnvaras centralizētai ES kontrolei.
2. Biedriem, kuri pārsniedz 3% deficīta un IKP attiecību, draud finanšu sankcijas, un par visiem plāniem emitēt valsts parādu ir jāziņo iepriekš.
3. Eiropas finanšu stabilitātes mehānismu aizstāja ar pastāvīgu glābšanas fondu. Eiropas Stabilitātes mehānisms stājās spēkā 2012. gada jūlijā, un pastāvīgais fonds garantēja aizdevējiem, ka ES stāvēs aiz tās biedriem, samazinot saistību neizpildes risku.
4. Balsošanas noteikumi ESM ļautu ārkārtas lēmumus pieņemt ar 85% kvalificētu balsu vairākumu, ļaujot ES rīkoties ātrāk.
5. Eirozonas valstis no savām centrālajām bankām SVF aizdotu vēl 200 miljardus eiro.

Tas notika pēc glābšanas 2010. gada maijā, kur ES līderi un Starptautiskais Valūtas fonds apņēmās 720 miljardus eiro (apmēram 920 miljardus ASV dolāru), lai novērstu parādu krīzi, kas izraisītu vēl vienu Volstrītas strauju avāriju. Glābšana atjaunoja ticību eiro, kas slīdēja līdz 14 mēnešu zemākajam līmenim attiecībā pret dolāru.

Libor pieauga, kad bankas sāka paniku tāpat kā 2008. gadā. Tikai šoreiz bankas izvairījās no viena otras toksiskā Grieķijas parāda, nevis ar hipotēkām nodrošināto vērtspapīru vietā.

Sekas

Pirmkārt, Lielbritānija un vairākas citas ES valstis, kas nav eirozonas dalībnieces, iebilda pret Merkeles līgumu. Viņi uztraucās, ka līgums novedīs pie "divpakāpju" ES. Eirozonas valstis varētu izveidot preferenciālus līgumus tikai saviem locekļiem un izslēgt ES valstis, kurām nav eiro.

Otrkārt, eirozonas valstīm jāpiekrīt tēriņu samazināšanai, kas varētu palēnināt to ekonomisko izaugsmi, kā tas ir Grieķijā. Šie taupības pasākumi ir bijuši politiski nepopulāri. Vēlētāji varētu piesaistīt jaunus līderus, kuri varētu pamest eirozonu vai pašu ES.

Treškārt, ir kļuvis pieejams jauns finansēšanas veids - eiroobligācija. ESM eiroobligācijās finansē 700 miljardi eiro, un tās pilnībā garantē eirozonas valstis. Tāpat kā ASV Treasurys, šīs obligācijas varēja pirkt un pārdot otrreizējā tirgū. Konkurējot ar Treasurys, eiroobligācijas varētu izraisīt augstākas procentu likmes ASV.

Kā krīze varēja izrādīties

Ja šīs valstis nebūtu izpildījušas saistības, tā būtu bijusi sliktāka par 2008. gada finanšu krīzi. Bankām, primārajām valsts parāda turētājām, rastos milzīgi zaudējumi, un mazākas būtu sabrukušas. Panikā viņi samazinātu kreditēšanu viens otram, un Libor likme strauji pieaugs tāpat kā 2008. gadā.

ECB bija daudz valsts parāda; saistību neizpilde būtu apdraudējusi tās nākotni un apdraudējusi pašas ES izdzīvošanu, jo nekontrolēts valsts parāds var izraisīt recesiju vai globālu depresiju. Tas varēja būt sliktāks par 1998. gada valsts parāda krīzi. Kad Krievija neizpildīja saistības, arī citas jaunattīstības valstu valstis to darīja, taču tās neattīstīja. Šoreiz ne jau jaunie, bet attīstītie tirgi bija pakļauti saistību nepildīšanas riskam. Vācija, Francija un ASV, kas ir lielākās SVF atbalstītājas, pašas ir ļoti parādā. Nebūtu maz politiskas vēlmes pievienot šo parādu, lai finansētu nepieciešamos milzīgos glābšanas pasākumus.

Kas bija uz spēles

Parādu reitingu aģentūras, piemēram, Standard & Poor's un Moody's, vēlējās, lai ECB pastiprina un garantē visu eirozonas dalībnieku parādus, taču ES līdere Vācija pret šādu soli iebilda bez garantijām. Tas prasīja debitoru valstīm uzstādīt taupības pasākumus, kas nepieciešami, lai savest kārtībā savas fiskālās mājas. Investori bija noraizējušies, ka taupības pasākumi tikai palēninās ekonomisko atsitienu, un debitoru valstīm šī izaugsme ir nepieciešama, lai atmaksātu parādus. Taupības pasākumi ir nepieciešami ilgtermiņā, bet īstermiņā tie ir kaitīgi.